1297. gadā rīdzinieki nopostīja Wittensteinu, pirmo Līvonijas ordena pili. Tikai pēc 30 gadiem šajā vietā pacelēs jaunā Rīgas pils. Patiecoties tām, ka tā bija uzcelta āprus pilsētas mūriem, tai bija ļoti izdevīgs novietojums. No šīs vietas bija viegli kontrolēt kuģus, kas ienāca Rīgas ostā. Pils celtniecība tika pabeigta 14. gs vidē, un ap 1470.gadu pils kļuva par Livonijas ordeņa zemju vadības centru.

1484.gadē rīdzinieki atkal aplenca pili, taču pēc 2 mēnešiem, ciešot no bada un slimībām, pils aizstāvēji bija spiesti nolikt ieročus. Pils tika pilnība nopostīta un akmeņi no drupām tika izsūtīti uz visam Hanzas pilsētām kā brīdinājums turpmāk nejaukties Rīgas pilsētas lietās.

Tikai Svēta Gara Tornis tika atstāts kā bāka kuģiem. Pēc 7 gadiem Livonijas Ordenis savukārt aplenca Rēgu, un ordeņa mestrs Valters fon Plettenbergs piespieda rīdziniekus uzcelt tajā pašā vietā jaunu pili, kura tika pabeigta 1515. gadā. Pēc Livonijas ordeņa izjukšanas 1562. gadā, pils zaudēja savu pirmreizējo nozīmi kā atsevišķs nocietinājums un tā tika iekļauta kopējā pilsētas aizsardzības sistēmā. 18. gs. sākumā aizbēra nocietinājumu grāvi, bet gadsimta beigās izveidoja Pils laukumu.

Lielākās pārbūves notika 18. un 19. gs. Laikā no 1785. - 1787. g. uzcēla jauno korpusu - 3 stāvu ēku Krievijas guberņas iestāžu vajadzībām, bet 1818. g. priekšpilī izbūvēja Vidzemes ģenerālgubernatora reprezentācijas telpas, t.sk. arī Balto zāli. 20. gs. trīsdesmitajos gados uzbūvēja Trīs Zvaigžņu torni un priekšpils iekštelpas pielāgoja Valsts Prezidenta reprezentācijas vajadzībām, kā arī izbūvēja Sarkano zāli. Laikā no 1958. -1962. g. tika daļēji restaurēts Svina tornis, Baltā un Sarkanā zāle, un daļa bojāto erkera ciļņu aizstāti ar jauniem.

1988. gadā pils Sv. Gara tornī uzvijās neatkarīgās Latvijas karogs, bet kopš 1995. gada šeit atkal ir Latvijas valsts prezidenta rezidence. Pils telpās atrodas arī Latvijas vēstures muzejs, Ārzemju mākslas muzejs un Raiņa Literatūras un mākslas muzejs.

Pils laukuma izskatu mainījuši tikai nu jau izaugušie koki. 18. gs. ap Rīgas pili, kas tolaik bija krievu ģenerālgubernatora rezidence, sāka veidot jaunu Pils laukumu. Tam vajadzēja simbolizēt Krievijas impērijas varenību. Vispirms nojauca starp pilsētu un pili izveidojušos civilo koka apbūvi, un tad ap atbrīvoto laukumu uzcēla vairākas sabiedriskas celtnes. Viena no tām bija katoļu draudzei paredzētā Sāpju Dievmātes baznīca (Pils ielā 5).

Krievijas cars Pēteris I, ieradies Rīgā 1710. gadā, deva katoļiem ticības brīvību. Jezuītiem tika atļauts no Jelgavas braukt uz Rīgu noturēt dievkalpojumus pie jaunā Pils tilta, diezgan plašā un ērtā šim mērķim ierādītā zālē. Pilsētas rāte aktīvi pretojās katoļu baznīcu celtniecībai. Izņēmums bija vienīgi maza koka kapela kādā attālā priekšpilsētas daļā, kur vēlāk tika ierīkoti arī katoļu kapi. Uz pastāvīgu dzīvi Rīgā katoļu priesteri varēja apmesties tikai pēc miera līguma noslēgšanas. Sāpju Dievmātes baznīcas celtniecība tika iesākta 1784. g. un pabeigta jau pēc viena gada. Pēc reformācijas ienākšanas Latvijā tā bija pirmā uzceltā katoļu baznīca, un tā tika celta kā simbolisks veltījums apspiestajai katoļticībai Māras zemē. Baznīcas celtniecībā plaši tika izmantots cunftēs neiesaistīto krievu amatnieku – plotņiku (galdnieku) darbs.