Ar Rīgas pilsētas vēsturi cieši ir saistīta Sv. Pētera baznīcas vēsture - tā, gan fiziski, gan simboliski, ir Rīgas centrs. Rīgas debesu atslēgas vienmēr ir glabājis Sv. Pēteris. Sv. Pētera baznīca ir lielākais un augstākais dievnams Latvijā. Viduslaikos tā bija Rīgas pilsoņu galvenā sakrālā celtne. Savulaik dievnams ir bijis augstākā koka konstrukciju baznīca visā Eiropā, ar augstumu - 136 m.

Svētā Pētera baznīca celta 1209. gadā. Patlaban ir atjaunota dievnama draudze, bet baznīca joprojām tiek izmantota arī kā izstāžu zāle. Baznīcas tornis – 123 metri – ir augstākais Rīgā. Rīga bija viena no pirmajām pilsētām, kas pieņēma Mārtiņa Lutera mācību. Viņš uz šejieni sūtīja savus rakstus un atrada dedzīgus piekritējus. 1524. gadā pūlis iznīcināja visu, kas saistīts ar katoļticību. Otrs postīšanas vilnis rīdziniekus pārņēma 1584. gadā, kad poļu virskundzības laikā Rīgā pienāca pavēle ieviest gregoriāņu kalendāru. Sākas tā dēvētie Kalendāra nemieri. Jauno Ziemassvētku laikā visām baznīcām izdauzīja logus, salauza svētbildes, altārus un karogus. Ko varēja, sadedzināja, kas nedega, to noslīcināja Daugavā... Sešas reizes Pēterbaznīcā ir iespēris zibens. 1721. gadā, riskējot ar dzīvību, uguni esot dzēsis pats Pēteris I. Pēdējo reizi tornis dega un nogāzās 1941. gadā, kad līdz Rīgai nonāca Otrais pasaules karš.

No 1967. līdz 1977. gadam baznīcu atjaunoja. Sv. Pētera baznīca un tornis piedzīvoja atdzimšanu. Tika radīta iespēja apmeklēt Pētera baznīcā gan izstāžu zāles, gan ar liftu paceļoties tornī, aplūkot pilsētas panorāmu no 97 m augstuma. Un to jūs varat izdarīt arī šodien!

Gailis, kas atrodas 123 metru augstumā, pašlaik ir pilsētas vertikāla dominante. Stāsta, ka gailis torņa galā tīri praktiski ir spējis palīdzēt cilvēkiem, jo kalpojis par vēja rādītāju. Rīgai, kā ostas pilsētai, tas bijis sevišķi svarīgi, jo buru kuģiem, tāpat kā pilsētniekiem, valdošo vēju virziens nozīmēja daudz. Tāpēc arī visus Daugavai tuvāko baznīcu torņus rotā gaiļi.

Pēc tradīcijas, kārtējo reizi atjaunojot nelaimju apsēsto Pētera baznīcas torni, galvenajam būvmeistaram, darbus beidzot, vajadzēja uzsēsties gailim mugurā, un tur iztukšoto vīna glāzi nomest zemē. Ticējums ir tāds - Cik druskās trauks sašķīdīs, tik gadus tornis turēsies ! Tā nu 1746. gadā būvmeistars Johans Vilberns nosviedis iztukšoto vīna biķeri, un liels bijis pilsētnieku izbīlis, kad tas, iekrizdams garām braucošā siena vezumā, nav saplīsis. Secinājums – tātad pavisam drīz tornim jāsagrūst! Tomēr pierādījies, ka nav labi ticēt māņiem – tornis nostāvēja veselus 200 gadus - līdz otrajam pasaules karam. Tas, līdz ar baznīcu, nodega 1941. gada 29. jūnijā – tieši Sv.Pētera dienā. 1970. gadā, arhitektam nometot šampanieša glāzi no atkal atjaunotā torņa gaiļa muguras, tā sašķīdusi neskaitāmās druskās. Varbūt šodien labāk nerēķināsim cik gadus ir lemts stāvēt atjaunotajam tornim?! Apzeltītais Pētergailis ir 158 kg smags, 2 metrus garš, un pusotru metru augsts. Gailis un zem tā esošā lode veidota no vara skārda, kas pārklāts ar ļoti plānām zelta plāksnītēm. Pēdējā restaurācijā izlietoja 140 gramus zelta.