XII gadsimta beigās uz Baltijas jūras piekrasti atkuģoja vācu tirgotāji, kuriem sekoja kristīgās ticības sludinātāji – misionāri. Savukārt, misionāriem pa pēdām devās krusta karotāji. Vācieši šo zemi sāka saukt par Līvu zemi – Livoniju. 1180. gadā pie Daugavas lībiešiem ieradās mūks Meinhards, lai sludinātu katoļu ticību. Meinhards par savu apmešanās vietu izraudzījās Ikšķili (vieta apm. 30 km no Rīgas, augšup pa Daugavas straumi), un tur arī 1185. gadā lika uzbūvēt pirmo mūra baznīcu Latvijā. Pēc viņa nāves viņa vietā par Līvu zemju bīskapu bija norīkots abats Bertolds. Krustnešu karaspēks Bertolda vadībā iebruka līvu zemēs, nogalināja vietējas iedzīvotājus, postīja laukus un dedzināja ciemus. Līvi izrādīja varonīgu un pašaizliedzīgu pretestību. 1198 gadā cīņā pie Rīgas Bertolds krita no karavīra Imantas šķēpa. Bertolda vietā tika atsūtīts trešais krustnesis - bīskaps Alberts – gudrs un viltīgs cilvēks. Ar Romas Pāvesta svētību Alberts savāca Vācijā un Dānijā jaunus krustnešu pulkus. 1200. g., ieradoties līvu zemēs, Alberts izdomāja nodevīgi viltīgu plānu – viņš uzaicināja pie sevis vietējus augstmaņus uz dzīrēm, un tad, dzīru karstumā, pavēlēja tos apcietināt. Apmaiņai pret vīru atbrīvošanu, Alberts pieprasīja nodot ķīlā apcietināto vīru dēlus, kurus vēlāk viņš drošības labad aizsūtīja uz Vāciju. Tomēr Ikšķile bija pārāk tālu zemes vidienē. Zemgaļi un lībieši varēja vāciešiem aiz muguras nogriezt Daugavas ceļu, un tad Alberts nolēma apmainīt dēlus pret zemes gabalu tuvāk pie jūras, kur viņš pārvietoja savu nomietni. Bet citā Rīgas dibināšanas teikā stāstīts, ka viltīgais Alberts esot lūdzis lībiešu virsaitim zemes gabaliņu Rīgā tikai tik lielu, lai varētu to apņemt ar vērša ādu, tur viņi gribot uzcelt sev altāri. Lībiešu virsaitis to arī atļāvis, bet Alberts sagriezis vērša ādu šaurās sloksnēs un, sasienot sloksnes citu ar citu, ar to apmērījis lielu gabalu zemes. Tas arī esot bijis Rīgas sākums, tā ir vieta, kur Jūs pašlaik stāvat – Jāņa sēta.

1201. gadu, kad Alberts ielika apmetnes pirmo pamatakmeni, arī pieņemts uzskatīt par Rīgas dibināšanas gadu. Jāņa sētā ir saglabājies Rīgas nocietinājumu mūris. Laukumā starp Pētera un Jāņa baznīcu tika celtas pirmās akmens celtnes Rīgā - Rīgas pirmā Pils un Jura baznīca. Pa mazajiem metāla vārtiņiem sienā no Jāņa sētas var nokļūt Konventa sētā, tur kādreiz atradās Zobenbrāļu ordeņa pils. Krustneši bija slikti karavīri, jo necīnījās par brīvību un taisnību, bet tikai savtīgu interešu mudināti. Alberts ātri saprata, ka ar tādiem karotājiem nav iespējams noturēt un nosargāt Livoniju, un 1202. gadā nodibināja Kristus bruņinieku ordeni. Tā pārstāvjiem bija jānēsā īpašas formas – balts apmetnis, kam kreisajā pusē bija izšūts sarkans krusts virs sarkana zobena. Šī iemesla dēļ biedrību sāka saukt par Zobenbrāļu ordeni. Ordenis beidza pastāvēt, kad lietuvieši slavenajā kaujā pie Saules 1236. g. iznīcināja gandrīz visus ordeņa karotājus. Bijušo ordeņa pili ieguva Svētā gara Konvents, kas šeit ierīkoja patversmi. Tā radās Konventa sētas nosaukums.

Interesantiem nostāstiem bagāta ir Svētā Jāņa baznīca, kas atrodas aiz izejas uz Pēterbaznīcas pusi. Svētā Jāņa baznīcas sānu sienā redzams krustveida caurums ar režģi priekšā. Leģenda stāsta, ka 15. gadsimtā divi, līdzās esošā dominikāņu klostera, mūki tik ļoti vēlējušies tikt svēto godā, ka pieprasījuši, lai viņus dzīvus iemūrē baznīcas sienā. Mūku lūgums ticis izpildīts, un, kamēr vien viņi bijuši dzīvi, rīdzinieki viņus barojuši pa īpaši šim nolūkam baznīcas sienā atstāto caurumu. Mūki drīz nomiruši, bet svēto kārtā vienalga nav tikuši. Abu mūku kauli joprojām guļ nišā kā atgādinājums par to kas paliek pāri no pārāk lielas godkāres.