Līvi jeb lībieši bija savulaik lielākā Latvijas teritorijā dzīvojošā cilts, kura Daugavas un sen aizbērtās Rīgas upes krastus apdzīvoja jau krietni pirms 12. gadsimta, kad šeit ieradās vācieši. Vārds ”Rīga” varētu būt cēlies no līvu -baltu vārda „riga” – rudzi, jo Rīgas upi, kuras krastā tika uzcelta Rīgas pilsēta, sauca arī par rudzu ceļu. Pa upi no laukiem, kas atradās austrumos, vietējie iedzīvotāji veda graudus pārdošanai Daugavas ostā.

Pašlaik Līvu laukums ir populāra vieta Vecrīgā. Tur valda rosība gan vasarā, gan ziemā. Laukums radās nojaucot pēdējā karā sagrautās ēkas. Vēl 16. gs. šo vietu šķērsoja tolaik kuģojamā Rīgas vai Rīdzenes upe. Gar upi stiepās Rīgas mūris. 1735. gadā Rāte pieņēma lēmumu aizbērt Rīdzenes upi. Darbi kavējās un tikai 19. gs. vidū Rīdzenes upi līdz pat Daugavai iekļāva apakšzemes kanālā, bet 1861. gadā, nojaucot pilsētas vaļņus, šo upi aizbēra pavisam. Šodien par seno upi atgādina dārznieku fantāzijas tēli, kurus uz zemes veido puķes un dažādi zaļumi. Puķu dobes un viļņu raksts Līvu laukuma klājumā iezīmē kādreizējo upes vietu.

Vai esat apskatījuši Vecrīgas namu Kaļķu ielā 20? Tur mājvietu pirmā stāvā ir atradusi aptieka ar senu lauvas attēlu, bet trešajā stāvā starp logiem sienā ir iemūrēts zirga pakavs. Pirms Otrā pasaules kara un arī vēlāk, loga stiklā, tuvu iemūrētajam pakavam, atradās zelta krāsā uzzīmēts pakavs, kurš tagad gan ir pazudis. Pakavs esot norāvies no Krievijas cara Pētera I zirga kājas. Cars par to tā sadusmojies, ka ņēmis un ielaidis to trešā stāva logā. Mājas saimnieks esot izskrējis ārā, gribēdams atriebties par sadauzīto logu, bet, ieraudzīdams ka vainīgais ir pats cars, nez kāpēc strauji mainījis savu nodomu un nolēmis šo pakavu iemūžināt savas mājas sienā kā lielas veiksmes simbolu.

Labajā pusē, kur Kalēju iela šķērso Kaļķu ielu, agrāk atradās Kaļķu tornis, bet, kā liecina Bendes torņa nosaukums, toreiz par cietumu ir kalpojis pilsētas aizsargmūru torņu pagrabi. 16. gs. Kaļķu torņa aizmugurē, Kaļķu ielā 7/9, uzcelta īpaša cietuma ēka, kas pilsētas grāmatās(1696.g.) dēvēta par «jauno cietumu». 16. gs. otrajā pusē šeit tika uzcelts pilsētas cietums, kurš izpildīja savas funkcijas līdz pat 18. gadsimtam. 1788.g. cietuma vietā uzbūvēja pilsētas policijas namu. Ēkas pagrabā saglabājusies daļa no viduslaiku cietuma - garš, ar ķieģeļiem velvēts gaitenis, kuram vienā pusē atradās 4 kameras, otrā - viena liela telpa. No kamerām uz gaiteni veda šauras, zemas durvis ar aizrestotiem lodziņiem.

Runājot par noziegumiem, nedrīkst noklusēt ka sodi viduslaiku Rīgā bija ļoti bargi, īpaši jau no XVI gs. otras puses. Naudas viltotājus, atkarībā no viltotās naudas summas, varēja sodīt ar rokas nociršanu vai pat nāves sodu – „uzcepšanu uz pannas”. Tos, kas nozaga 1 grasi vai vairāk – pakāra, bet tiem kas mazāk – nogrieza ausi, izdedzināja uz ķermeņa zagļa zīmi un ar kaunu padzina no pilsētas. Tāpat nāves sods gaidīja arī tos tirgotājus kuri apkrāpa pircējus, nepareizi nosakot preces svaru. Tikpat bargs sods tika piemērots vīriešiem, kuri atļāvās iekārot svešu sievu. Kaut gan no nāves soda šajā gadījumā varēja izvairīties ar noteikumu, ja vainīgais samaksāja 10 sudraba markas cietušajam vīram par zaudējuma nodarīšanu. Diezgan savāds izņēmums, vai ne? Savukārt apkrāptajam vīram bija tiesības pieprasīt cietuma sodu savai netiklajai sievai. Visus sodus izpildīja bende, kurš dienēja Rīgas maģistrātā. Bende bija cienījams amats un kļūt par bendi varēja tikai tāda persona kura pēc izcelsmes bija vācietis.