No zviedru laikiem, Torņa ielā 11, Rīgai palikuši Zviedru vārti.1698. gadā jau gatavā dzīvojamā namā izlauza noslēdzamu caurbrauktuvi, lai savienotu mūra ārpusei piebūvētos namus un kazarmas ar iekšpilsētu. Stāsta, ka pie vainas esot bijis kāds tirgonis, kuram esot apnicis pastāvīgi maksāt nodevas par preču piegādi uz pilsētu un no tās, un rezultātā viņš radījis savus vārtus, izlaužot sienas savā personīgajā mājā. Pēc tam tirgonis pats sāka iekasēt nodevas par vārtu lietošanu. Naktīs vārtus aizslēdza ar milzīgām slēdzenēm, bet sargi uzmanīgi sekoja, lai neviena dzīva dvēsele nepaslīdētu garām nepamanīta.

Uz abām pusēm no Tūristu informācijas stabiņa stiepjas Trokšņu iela. Pievērsiet uzmanību, ka bruģis šeit izlikts no dažāda izmēra akmeņiem. Sākumā ielas tika izliktas ar koka baļķiem, un cilvēkiem bija diezgan neērti staigāt pa tām mitrā laikā. Tad maģistrāts izdeva pavēli ar kuru katram kurš ieradās Rīgas pilsētā, kā caurlaidi vajadzēja nest līdzi divus akmeņus. Vēlāk ar šiem akmeņiem tika bruģētas Rīgas ielas. Sargs pie pilsētas vārtiem vienmēr sīki iztaujāja iebraucējus : Kas jūs tādi? No kurienes nākat? Pie kā dodaties? Ko darīsiet Rīgā?- u.t.t. Bardzība bija vajadzīga, ja negribēja Rīgu padarīt par pasaules klaidoņu un ubagu mājvietu. Tāpat kā citus Rīgas vārtus, arī Zviedru vārtus atvēra saulei lecot un slēdza saulrietā.

Stāsta, ka kāda Rīgas meitene ieskatījusies brašā zviedru karavīrā. Lai gan jaunavām bijis stingri noliegts satikties ar karavīriem, mīlnieki slepeni tikušies pie vārtiem. Taču rīdzinieki pārīti pārsteiguši un bijuši tik sadusmoti par aizlieguma neievērošanu, ka par sodu meitene iemūrēta nozieguma vietā. Joprojām pusnaktī Zviedru vārtos atskanot nelaimīgās čuksti: Es viņu mīlu! Tiesa, to dzirdot tikai tie cilvēki, kuri paši ir spējīgi nesavtīgi mīlēt.

Pretī Tūristu informācijas stabiņam, Torņa ielā 9, atrodas pilsētas bendes māja. Rīgas rāte uzcēla to 1692.g. Bendes amatu likvidēja tikai 1863.gadā. Parasti bendes amatu pārmantoja. Bende ar saviem izpalīgiem (kalpiem), bez apsūdzēto spīdzināšanām, roku ciršanām, sadedzināšanām un kāršanām, savāca arī pilsētas atkritumus. Iedzīvotāji caur mazu lodziņu nodeva bendem sūdzības par saviem pāri darītājiem un ienaidniekiem. Ja bija vajadzīgi bendes pakalpojumi, maģistrāta ierēdnis lika uz bendes mājas loga palodzes cimdu, bet bende, naktī pirms soda, uz palodzes izlika sarkanu rozi, tā ziņojot par gaidāmo asins izrādi.

Ja šodien sarkana roze mums saistās ar kvēlu mīlestību, tad toreiz Rīdzinieki to saistīja ar nāvessoda izpildi. Atliek domāt, ka Mīlestībai ar Nāvi ir daudz kas kopīgs!

Senās Rīgas ielas bija ļoti šauras. To veicināja apstāklis ka brīvu vietu māju būvniecībai pilsētas robežās palika aizvien mazāk un tās maksāja arvien dārgāk. Pirms tika pieņemts lēmums par Rīgas ielu bruģēšanu, iedzīvotāji atkritumus drīkstēja mest ārā pa logiem. Varat paši iedomāties cik apgrūtinoša kļuva pārvietošanās pa ielām! Lai stāvokli cik necik uzlabotu, uz ielām izlika dēļu laipas, pa kurām pārvietojoties vienmēr vajadzēja dot kādam ceļu. Īpašas problēmas izmainīties vietām vienmēr esot radušās cienījamām dāmām kuplās kleitās. Protams, ka katra no dāmām uzskatīja, ka priekšroku jādod viņai, jo viņa ir cienījamāka. Tad Rīgas maģistrāts izdeva pavēli kas noteica, ka gados jaunākai dāmai jādod ceļu vecākai. Nav grūti iztēloties cik pieklājīgas kļuva dāmas sastopoties uz šaurās laipas!