XVII gs. beigās Rīgas nocietinājumus sargāja 200 lielgabali, kuru svars bija no 100 kg līdz pat 10 tonnām. Meistari turēja noslēpumā lielgabalu izgatavošanas noslēpumus un nodeva tos mantojumā no paaudzes paaudzē. Tikai ļoti bagātas pilsētas varēja atļauties turēt 200 lielgabalus. Katram lielgabalam bija savs vārds. Pilsētas iedzīvotāji labi zināja savus lielgabalus un šaušanas laikā tos pazina pēc” balss”. Savu laiku nokalpojušos lielgabalus rīdzinieki izmantoja norobežojot vārtu ailes un ierokot māju stūros, lai pa šaurajām ieliņām braucošie vezumi neapdauzītu tos.

Pirmie nocietinājumi vietējo iedzīvotāju senajām pilsētām bija vienkārši – vispirms dziļš grāvis un tad augsts valnis ar stāvkoku žogu uz tā. Šādus nocietinājumus cēla ātri, dažu nedēļu laikā. 13 gs. sākumā vācu krustneši, Rīgas pilsētas dibinātāji, pārņēma kontroli pār tuvāko apkārtni – Doles salu, Salaspili un Ikšķili. Mainoties laikiem, vaļņi tika nomainīti ar sienām kuru celtniecībai izmantoja dolomītu. Jūs stāvat pie restaurēta mūra fragmenta blakus Rāmera tornim. Te ir labi redzams, kā daudzo ugunsgrēku, plūdu un karu postījumu dēļ cēlies pilsētas ielu līmenis.

16.gs. ieviesa radikālas pārmaiņas pilsētas arhitektūrā un sadzīvē. 16.gs. sākumā sāka izmantot šaujamieročus un pilsētas nocietinājumu mūri sāka zaudēt savu sākotnējo nozīmi, jo tos samērā viegli varēja sagraut ar lielgabaliem. Tādēļ, lai pastiprinātu nocietinājumus, 16. gs. vidū mūrus paaugstināja. Uz tiem ierīkoja šaujamgalerijas un platformas lielgabaliem. Līdzīgi tika nostiprināti torņi un vārti.

Ārpus nocietinājuma mūriem papildus uzbēra lielus vaļņus un izraka grāvjus. Vaļņu augstums svārstījās no 8 līdz 11 metriem.

Nocietinājuma grāvī starp bastioniem izveidoja trīsstūrveida nocietinātas salas - revelīnus. Koka tilti revelīnus savienoja ar abiem krastiem – tas bija ceļš uz pilsētas vārtiem. Kad mūris, atkal laikam ritot, zaudēja savu militāro nozīmi, to no abām pusēm pamazām apbūvēja ar dzīvojamām ēkām. Rāmera tornis tika atjaunots 1913. gadā un pilnīgi atbrīvots no ēkām tikai 1971. gadā. Torni gandrīz pilnībā aizsedza kultūras slānis, tāpēc apkārt tika izrakta tranšeja dažu metru dziļumā, kas ļāva ieraudzīt Rāmera torni pilnībā. Tornis balstās uz 30 centimetru resniem, 2 metrīgiem priežu pāļiem. Tornis un aizsardzības nocietinājumu siena tika rekonstruēta no 1985. līdz 87. g. Apakšējā daļa, kā senlaikos, ir izklāta ar gaiši-pelēku dolomītu, bet augšējā ar sarkaniem ķieģeļiem.

Torņa ielas otru pusi veido trīs vienādas ēkas, bijušās Jēkaba kazarmas, kas 18. gs. tika uzceltas nocietinājumu vaļņa piekājē. Mūsdienās dzeltenā ēka ar sarkano dakstiņu jumtu ir viena no košākajām vēsturiskajām ēkām Vecrīgā. Jēkaba Kazarmās atrodas ārvalstu vēstnieku rezidences, kā arī pasaules vadošo uzņēmumu pārstāvniecības, veikali un kafejnīcas.